28 gadus vēlāk

Filma „28 gadus vēlāk” aizved mūs uz postapokaliptisku pasauli, kur kopš Riebuma vīrusa uzliesmojuma ir pagājuši 28 gadi. Lielbritānija joprojām ir noslēgta karantīnā – robežas ir aizzīmogotas, bet iedzīvotāju skaits katastrofāli samazinājies. Cilvēki dzīvo pastāvīgā baiļu ēnā, ilūzijā par drošību, ko nodrošina stingra izolācija un aizdomas pret visiem, kas nav savējie.

Uz vēja un lietus plosītas salas pie Anglijas krastiem izdzīvotājiem ir izdevies izveidot nelielu kopienu. Šī vieta – Svētā sala – ir savienota ar sauszemi tikai pa vienu stingri sargātu ceļu. Dzīve šeit rit pēc stingriem noteikumiem, bet jauniešu vidū pieaug neapmierinātība. Kāds jauneklis, noguris no stingrās rutīnas, brīvprātīgi piedalās bīstamā misijā – iegūt pārtiku no pilsētām uz sauszemes, kur, kā klīst baumas, vēl ir saglabājušies resursi.

Pārejot pār dambi, viņš nonāk pamestā pasaulē, kur daba ir pārņēmusi pilsētas, bet inficētie ir kļuvuši vēl šausminošāki. Viņu izturēšanās ir mainījusies – vīruss ir attīstījies. Viņš sastop vientuļnieku zinātnieku, kurš stāsta, ka vīruss vairs nav tikai vardarbīgs, bet spēj arī kontrolēt cilvēku prātus. Jaunietis atgriežas salā ar šokējošu ziņu – viņi vairs nav drošībā.

Sākas domstarpības – daļa sabiedrības vēlas aizsargāties, daļa uzskata, ka jāiznīcina vīrusa avots. Kad inficētie pārrauj aizsardzību un uzbrūk salai, pārējie saprot – nekas vairs nav drošs. Filmas kulminācijā jauneklis kopā ar dažiem drosminiekiem dodas atpakaļ uz kontinentu, lai atrastu un iznīcinātu šo jauno draudu. Ceļā viņi sastop gan šausmas, gan skaistumu – cerības dzirksti cilvēces drupās.

Filma „28 gadus vēlāk” ir emocionāli piesātināta un vizuāli spēcīga, pievēršoties mūsdienu bailēm – no slimībām, vientulības un plaisām sabiedrībā. Tā atgādina, cik viegli zūd kārtība un cik stiprs var būt cilvēka gars, kad paliek tikai cerība.

Lasīt vairāk