Es domāju, kā to visu izbeigt

Filmas „Es domāju, kā to visu izbeigt” (I'm Thinking of Ending Things) stāsts sākas ar jaunu sievieti, kura atkārtoti domās sev saka: „Es domāju, kā to visu izbeigt.” Viņa brauc cauri sniegotam lauku ceļam kopā ar savu draugu Džeiku, lai apciemotu viņa vecākus nomaļā lauku mājā. Ceļojumu pavada neveiklas klusuma pauzes, filozofiskas sarunas un sievietes pieaugošā neomulība par attiecībām un pašu Džeiku.

Nonākot saimniecībā, viss kļūst sirreāls. Džeika vecāki šķiet nepastāvīgi – brīžiem jauneklīgi, brīžiem ļoti veci. Mājā ir dīvainas fotogrāfijas, pagrabs, kurā viņai aizliegts iet, un izjūta, ka laiks tajā vietā plūst savādi. Arī sievietes identitāte kļūst nestabila – mainās viņas vārds, profesija, pat atmiņas.

Stāsts tiek pārtraukts ar ainām no vientuļa skolas apkopēja dzīves. Sākotnēji šīs epizodes šķiet nesaistītas, taču vēlāk atklājas, ka tās atspoguļo dziļu izolācijas un nožēlas sajūtu, kas pārklājas ar galveno sižetu.

Kad sākas sniega vētra, Džeiks pieprasa doties prom nakts vidū. Ceļā viņu saruna kļūst arvien nesakarīgāka, pieskaroties mākslai, novecošanai un dzīves jēgai. Viņi apstājas tukšā saldējuma kioskā, kur darbinieki zina dīvaini daudz par sievieti. Tad Džeiks dodas uz savu bijušo skolu, it kā lai kaut ko iznestu. Viņa seko viņam un nonāk labirintiskās telpās, kur pagātne, tagadne un iztēle saplūst vienā.

Skolā viņa satiek apkopēju, un visas sižeta līnijas savijas kopā. Top skaidrs, ka viņa, Džeiks un apkopējs varētu būt viena un tā paša cilvēka dažādas puses vai atmiņas. Stāsts atklājas kā vientuļā apkopēja – iespējams, novecojušā Džeika – iztēles pasaule, piepildīta ar nožēlu un vēlmi pēc sapratnes.

Filma „Es domāju, kā to visu izbeigt” noslēdzas ar sirreālu ainu, kur Džeiks iztēlē saņem balvu un dzied „Lonely Room”. Identitātes robežas izzūd, un sievietes balss saplūst ar Džeika apziņu. Apkopējs paliek viens, sēžot automašīnā zem sniega – mierīgs un samierinājies ar sevi. Tā ir drūma, bet dziļa filma par vientulību, atmiņām un identitāti.

Lasīt vairāk