Īstas sāpes (2024)

Filmā „Īstas sāpes” divi amerikāņu ebreju brālēni, Deivids un Bendžijs, pēc vecmāmiņas nāves dodas uz Poliju. Viņu ceļojuma mērķis ir izpētīt ģimenes holokausta vēsturi un apmeklēt viņas bērnības mājas. Deivids dzīvo klusu, organizētu dzīvi Ņujorkā, savukārt Bendžijs ir mežonīgs, emocionāls un vienmēr dreifē. Kādreiz viņi bija tuvi, bet tagad viņi tik tikko saprot viens otru. Izmantojot vecmāmiņas atstāto naudu, viņi pievienojas ebreju mantojuma ekskursijai, lai atjaunotu saikni ar savām saknēm.

Viņi satiekas Ņujorkas lidostā. Viņu atšķirības uzreiz rada spriedzi. Bendžijs apsūdz Deividu dzirksteles zaudēšanā, savukārt Deividu kaitina Bendžija neparedzamā uzvedība. Varšavā viņi satiek pārējos ekskursijas dalībniekus un viņu gidu Džeimsu, laipnu, bet atturīgu vīrieti no Lielbritānijas. Grupā ir pensionēts pāris no Ohaio, sieviete, kas šķiras, un Ruandas genocīda izdzīvojušais, kurš kļuva par ebreju.

Apmeklējot tādas vēsturiskas vietas kā Geto varoņu piemineklis un Varšavas sacelšanās piemineklis, Bendžijs izrāda dziļas emocijas. Viņš pat iestudē sacelšanās rekonstrukciju, kas Deividam liek justies neērti. Vilcienā uz Ļubļinu viņi atkal strīdas. Bendžijs uzskata, ka nav pareizi braukt pirmajā klasē ekskursijā par Holokausta piemiņu. Viņi nokavē savu pieturu, parādot, cik ļoti viņi ir atsvešinājušies – no ekskursijas, pagātnes un viens no otra.

Ļubļinā pieaug spriedze, apmeklējot vecu ebreju kapsētu. Bendžijs kritizē gidu par to, ka viņš bez emocijām runā par Holokaustu. Deivids ir samulsis, bet citi sāk labāk saprast Bendžiju. Tajā vakarā Deivids atklāj grupai Bendžija nesen notikušo pašnāvības mēģinājumu un savu vainas apziņu par to, ka nespēj palīdzēt.

Majdanekā, bijušajā nacistu nāves nometnē, Bendžijs beidzot salūst, skatoties uz upuru apavu kaudzi. Tas ir spēcīgs brīdis, kad bēdas un vēsture viņu skar vienlaikus. Džeimss pateicas Bendžijam par godīgumu un saka, ka tā ir pirmā reize, kad kāds viņu patiešām emocionāli izaicina. Tajā vakarā brālēni un māsīcas klusi sarunājas uz viesnīcas jumta, kur Deivids atzīst, cik ļoti viņu ir ietekmējušas Bendžija sāpes.

Viņu pēdējā pietura ir viņu vecmāmiņas vecās mājas. Bendžijs atceras, kā vakariņās, kad viņš bija piedzēries, viņa viņam iesita pļauku — brīdis, kas parādīja, cik ļoti viņai rūp. Kad viņi mēģina atstāt akmeņus viņas piemiņai, vietējais kaimiņš liek viņiem tos aiznest, parādot, cik grūti var būt noslēgt šo stāstu.

Atgriežoties Ņujorkā, Deivids piedāvā Bendžijam aizvest viņu un paņemt vakariņas. Bendžijs atsakās, bet Deivids neapmierinātībā viņam iesit pļauku. Viņi ātri vienojas, parādot, ka viņiem joprojām dziļi rūp. Deivids atgriežas mājās un atstāj pie durvīm akmeni, lai godinātu viņu ceļojumu. Bendžijs paliek viens lidostā, iegrimis domās.

Filma „Īstas sāpes” ir aizkustinošs stāsts par ģimeni, bēdām un dziedināšanu. Tā parāda, kā pagātnes sāpes joprojām mūs veido un kā mīlestība starp ģimenes locekļiem var izdzīvot pat tad, ja vārdi un atbildes ir nepietiekamas.

Lasīt vairāk