Meitene, vārdā Vilo

Filma Meitene, vārdā Vilo sākas pie plaša meža malas, kur Vilo manto būdiņu, zemi un noslēpumainu vēstuli, kas piesola raganu dzimtas mantojumu un saikni ar vietas likteni. Mežs zum kā dzīvs, bet vien vērotāja lapsa Rufuss un pašas iekšējā dzirde zina, ka tas ir aicinājums, nevis stāsts par nejaušību.

Starp bērnības mieru un jaunās balss vilkmi Vilo atklāj sevī uguns dāvanu - siltumu, dzirksti un bīstami strauju liesmu. Vēstules pavedieni iezīmē takas zīmēs - gredzenotos sēņu lokos, iegrebtos spirāļos, vējā locītos niedrēs - it kā mežs pats runātu. Lai maģija neizkustu, viņai jāatrod trīs citas meitenes - ūdens, zemes un gaisa glabātājas.

Pirmie mēģinājumi uzliesmo un nodziest - gaismas stari un sodrēji atgādina, ka spēks bez pacietības ir tikai brīdis. Rufuss bīda Vilo pazemības virzienā, līdz ceļā gadās peldētāja, kas ar elpu nomierina ūdeni, dārzniece, kurai saknes satiekas pirkstu galos, un skatuvējš, kas nolasa stāstus brāzmās. Viņu draudzība dzimst nevis no perfekcijas, bet no kopīgām kļūdām.

Runas par vājošos mežu sasniedz pilsētas un sētas, un pie robežām parādās smaidīgi kaimiņi ar mērlentēm un plāniem. Būdiņa izrādās stāvam uz senām leilīnijām - elementu nelīdzsvars ripulī pārrauj ritmu, padarot uguni tramīgu, gaisu trulu, ūdeni smagu, zemi trauslu. Lai atjaunotu saskaņu, meitenēm jāseko vecmāmiņas takām un jāpārauj neredzamie mezgli, kas tur meža sirdi pie dzīvības.

Pēdējā norāde sola nakti, kad visiem četriem elementiem jāatbild reizē, bet tajā pašā stundā ieplānota sapulce, kas var pārzīmēt robežas uz papīra ātrāk nekā burts saspēj sakņoties. Meitene, vārdā Vilo un viņas jaunie sabiedrotie lemj starp solījumu mežam un solījumu cilvēkiem - kā pagriezt vēju, lai karte pati pārbīdītos un Filma Meitene, vārdā Vilo noslēgtos ar pulsējošu sirdi, ne ar klusumu.

Lasīt vairāk