Konklāvs (2024)

2024. gada maijā katoļu baznīca saskaras ar pagrieziena punktu pēc pāvesta Franciska nāves. Vatikānā kardināli pulcējas Siksta kapelā, lai izvēlētos jaunu pāvestu. Šis senais process, ko sauc par pāvesta konklāvu, piesaista uzmanību no visas pasaules. Svētā Pētera laukums piepildās ar cilvēkiem, visi gaidot baltos dūmus, kas signalizēs par jauna vadītāja ievēlēšanu.

Iekšpusē 133 kardināli, ģērbušies sarkanā, sāk slepeno balsošanu. Viņus vada viņu pārliecība, cerības uz Baznīcu un dažreiz arī viņu pašu ambīcijas. Neviens no ārpuses nevar zināt, kas notiek iekšpusē. Pat strādniekiem — sargiem, pavāriem, apkopējiem — ir jāpaliek klusiem.

Starp kardināliem ir Lorenss. Viņš ir pazīstams ar savu pazemību un godīgumu, lai gan cīnās ar šaubām. Viņš uzskata, ka Baznīcai ir nepieciešams vadītājs, kurš spēj drosmīgi stāties pretī nenoteiktībai. Citiem, piemēram, kardinālam Benitezam, populāram reformatoram ar sliktu veselību, un kardinālam Rossi, gudram vīram ar spēcīgiem sabiedrotajiem, ir citas idejas.

Dienām ejot, skaidrs uzvarētājs neparādās. Saspīlējums pieaug. Kardināli strīdas par virzienu, kādā Baznīcai vajadzētu iet – vai tai vajadzētu turēties pie vecajām tradīcijām vai pieņemt pārmaiņas? Kardināls Lorenss kļūst arvien nedrošāks par savu vietu. Tomēr viņš iestājas, cerot uz vadītāju, kurš novērtē pazemību un atvērtību.

Ārā dzīve turpinās. Laju darbinieki klusi uztur konklāvu. Mūķeņu grupa katru dienu lūdzas, cerot uz pāvestu, kurš atzīs sieviešu vērtību Baznīcā. Viņu klusā ticība kontrastē ar rituāla varenību Baznīcas iekšienē.

Lorenss uzzina, ka Benitesa veselība ir sliktāka, nekā daudzi zina. Viņš domā, vai pastāstīt citiem, riskējot ar haosu balsošanā, vai klusēt. Beigās, stāvot zem Mikelandželo gleznas par Pastaro tiesu, viņš nolemj uzticēties procesam, ticot, ka ticība nozīmē turpināt pat tad, ja nav skaidru atbilžu.

Septītajā dienā beidzot ceļas balti dūmi. Ir izvēlēts jauns pāvests. Viņš nav visspēcīgākais vai gaidītākais kandidāts, taču viņš parāda Baznīcai nepieciešamo pazemību un spēku. Pūlis ārpusē cerībā gavilē.

Kardināli pamet kapelu, noguruši, bet ar atjaunotu mērķtiecības sajūtu. Lorenss vēl brīdi paliek, skatoties augšup uz apgleznoto griestu. Viņš zina, ka Baznīca joprojām saskaras ar daudzām problēmām – reformām, dziedināšanu, pārmaiņām –, taču pirmo reizi ilgā laikā viņš jūt ticības atgriešanos.

Konklāvs nebeidzas ar grandiozu uzvaru, bet gan ar klusu cerības sajūtu. Baznīca, tāpat kā tās jaunais pāvests, ir gatava spert soli neskaidrā nākotnē, turoties pie sava gara un atjaunotnes iespējas.

Lasīt vairāk