Pazušanas stunda

Filma Pazušanas stunda sākas klusajā Maybrook pilsētā, kur vienas klases 17 skolēni pazūd vienā sekundē, atstājot tikai vienu puiku ar saraustītām atmiņām par čukstiem, lunātismu un vārdu, ko neviens nepazīst. Pilsētu pārņem panika, un meklēšana pārvēršas par cīņu ar laiku un bailēm.

Veterāns policists Ārčers Rīds pamana likumsakarības, kas neiekļaujas protokolā: reizē nodziestošas gaismas, beigtu putnu kaudzes pie radio torņa, zvani bez izcelsmes, kas šķiet skanam no pazudušo mājām. Viņš seko pēdām pamestās notekās un servisa tuneļos, kur krīta zīmes atkārtojas kā aizmirsts kods.

Skolotāja Džastīna Heila pārskata žurnālus un atradumus, atklājot, ka visi pazudušie bērni nesen zīmējuši vienu un to pašu zīmi - izstieptu aci, ko šķērso līnija. Projektors viņas klasē katru nakti plkst. 2:17 mirgo ar kadru, ko nevar apturēt, un rodas aizdomas, ka nolaupītājs izmanto pašu atmiņu kā pāreju starp vietām.

Vienīgais izdzīvojušais Markuss runā skaidros uzliesmojumos par sievieti ar mierīgu balsi, kas ceļ lietas no cilvēkiem, par spinteļi virs gultas tur, kur jābūt griestiem, un par durvīm, kas atveras krūtīs. Ārčers nonāk pie sen apturētas ezerkrasta apbūves, kur siltos maketos zem betonētām pagrabtelpām guļ kasetes ar bērnu vārdiem un sapņiem, kas nekad netika izrunāti skaļi.

Džastīna atrod zīmes atbalsi defunktā kooperatīvā elektrotīklā, kur sirēnu pārbaudes vienmēr izgāzušās tieši 2:17, it kā tīkls sekotu neredzamam grafikam. Relējā sienas klāj putekļos atstāti plaukstu nospiedumi, pārāk mazi un pārāk augstu, bet skapī pats no sevis tikšķ metronoms, kas paātrinās, izrunājot vārdu Markuss.

Naktī Markussu atvelk atpakaļ klasē, kur galdi salikti koridorā pret tāfeli, un krīts uzplaukst acs zīmē ar atvērto līniju kā durvīm. Kad gaismu stiklainais dūkoņš padziļinās, no tumsas iznāk stāvs ar balsi kā atskaņotas atmiņas no otras puses, un vārds Weapons pārtop solījumā. Ārčers sasniedz slieksni, pasaule nosveras, un puika paceļ roku, it kā rādītu ceļu filmā Pazušanas stunda.

Lasīt vairāk